Iedvesma raugās no cilvēku acīm. Man tuvo cilvēku acīm, kurās var redzēt gan pārdzīvojumu, gan laimes atspulgus. Kā arī svešinieku acīm, kuras reiz pa reizei ir apmaldījušās vai cenšas pieņemt kādu lēmumu, acīm, kuras es redzu pirmo un arī pēdējo reizi mūžā, bet aiz katrām ir neizstāstīts stāsts, noslēpums.

Iedvesma izskan skaņu virknējumos - manā mīļākajā mūzikā, kas pavada mani ik dienu, sienas pulksteņa tikšķoņā vēlā nakts stundā, mīļotā cilvēka sirdspukstos un viņa vienmērīgajā elpā svētdienas rītos.

Mana iedvesma smaržo, kā mežs, kurā tikko nolijis lietus, kā jasmīni jūnija pievakarēs, kā tikko pļauts siens jūlija pēcpusdienā, kā piparkūkas un karstvīns decembra vēlos vakaros, kad ārā lēni snieg sniegs, kā kanēlis un kafija lietainos ceturtdienas rītos.

Iedvesmas ir dažnedažādas. Iedvesma ir kas tāds, kas sagriež cilvēka iekšējo pasauli. Sagriež to tik ļoti, ka cilvēks ir spējīgs paveikt lietas, par kurām ir tikai sapņojis. Iedvesma ir dvēseles lidojums, bet darbi, kas radīti iedvesmas iespaidā, ir dvēseles kvēlākā vēlēšanās, kas ir piepildīta. Iedvesma rada harmoniju, bet harmonija rada laimi.

Autore: Dita Miķelsone